Energoefektīva un apdomīga saimniekošana ir vienīgā racionālā atbilde šodienas un nākotnes izaicinājumiem: augstajām energoresursu cenām, komfortablas dzīves telpas saglabāšanai, apkārtējās vides saudzēšanai. Arī VNĪ, rūpējoties par uzticētajiem īpašumiem, meklē atbildi uz jautājumu: kā panākt to, lai konkrētais nams ikdienā tērētu iespējami mazāk enerģijas? Vai un cik lielā mērā ēku var padarīt energoneitrālu, proti, tuvināt gandrīz nulles enerģijas līmenim?
Vēsturiski Latvijā interese par gandrīz nulles enerģijas ēkām lielākoties ir bijusi saistīta ar energoefektivitātes entuziastiem, jo šādu ēku projektēšana un būvēšana ir dārgāka, laikietilpīgāka un prasa augstāku kvalificētu speciālistu (projektētāju, būvnieku, būvuzraudzības) prasmju līmeni, salīdzinot ar “parastu ēku”. Vēl jo vairāk – lai ekonomiski pamatotu nulles enerģijas ēkas būvniecību, ir jāiegulda vairāk ekspertu laika un pūļu, nekā, lai pamatotu pretējo.
Saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem higiēnas un darba aizsardzības jomā, gandrīz nulles enerģijas ēka ir tāda, kurai pie normālas ēkas darbības, nodrošinot atbilstošu mikroklimatu telpās, ēkas enerģijas patēriņš nepārsniedz 40 kWh/m2 gadā dzīvojamām ēkām, 45 kWh/m2 gadā nedzīvojamām ēkām, kā arī kopējais primārās enerģijas patēriņš nepārsniedz 95 kWh/m2 gadā.
2019.gada 25.jūnijā pieņemtie Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-19 “Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika” nosaka, ka ar 2021. gada 1. janvāri visām jaunbūvēm jāatbilst gandrīz nulles enerģijas ēkas prasībām. Līdz ar to visām jaunbūvēm, kas būvētas pēdējā gada laikā, vajadzētu atbilst gandrīz nulles enerģijas prasībām.
Gandrīz nulles enerģijas ēkas projektēšana sevī ietver pareizu materiālu un to kombināciju, inženiertehnisko sistēmu izvēli un to savstarpējo darbības salāgošanu. Tāpat svarīga ir būves ģeometriskā forma, novietojums pret debespusēm un telpu funkcionālais izvietojums. Iespēju robežās šos apsvērumus VNĪ ņem vērā attīstības projektos, piemēram, JRT ēku kompleksa renovācijā. Jaunbūvējamais apjoms cita starpā tiks aprīkots ar modernām ventilācijas un gaisa mitrināšanas sistēmām.
Bieži vien tiek uzskatīts, ka enerģijas patēriņa samazināšanai ir izdevīgāk būvēt ēku no jauna, nevis ieguldīt ēku rekonstrukcijā. Lai nodrošinātu rekonstruējamo ēku atbilstību gandrīz nulles enerģijas ēkas prasībām, patiešām bieži vien ir jāiegulda ļoti lieli līdzekļi, taču ir vairāki apsvērumi, kuru dēļ to ir vērts darīt. Pirmkārt, esošo ēku pārbūve par energoefektīvām ir daudz videi draudzīgāks un labāks risinājums, jo tiek atkārtoti izmantoti būvmateriāli, samazināti demontāžas radītie būvgruži un nepieciešamo jauno materiālu apjoms (mazinās dabas resursu ieguve). Tādējādi tiek mazinātas cilvēka darbības radītās sekas, tostarp CO2 emisijas. Līdztekus kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, tā ir iespēju neatņemšana nākamajām paaudzēm. Otrkārt, pārbūve ir ieguldījums telpu lietotāja veselības uzturēšanā, jo tiek nodrošināts augstas kvalitātes mikroklimats iekštelpās. Un, visbeidzot, pieaugošās būvmateriālu un arī enerģijas cenas padara ēku atjaunošanu finansiāli mazliet izdevīgāku nekā iepriekš.
Īpaši izceļama būtu vēsturiskā ēka Kalpaka bulvārī 6, Rīgā, kas paredzēta Latvijas Prokuratūras vajadzībām kurā tiek īstenotas VNĪ izstrādātās ilgtspējīgās vadlīnijas publisko ēku būvniecībā. Tā atbildīs visām jaunākajām energoefektivitātes prasībām. Piemēram, ēkas jumta pārsegumā tiks iestrādāti saules paneļi, izvēlētais risinājums dabiski iekļausies pilsētvidē. Tāpat ēka tiks aprīkota ar t.s. “pelēko ūdeņu” atkārtotas izmantošanas sistēmu, u.c.
VNĪ prioritāte ir vērtīgo valsts īpašumu saglabāšana un attīstība, nodalot valsts pārvaldei nepieciešamus objektus no nepiemērotiem un zaudējumus radošiem. Mēs daudz strādājam ar vēsturiskām būvēm, kuru projektētāji nedomāja par enerģijas patēriņu, bet gan par funkcionalitāti un estētiku. Siltumu šajās ēkās sākotnēji nodrošināja ar ogļu vai malkas krāsnīm, bet siltumizolāciju – ar mūra biezumu vai (atsevišķos gadījumos) ar gaisa spraugu starp mūriem.
Rekonstruējot šādas ēkas, lielākoties VNĪ mērķis ir sasniegt B vai C energoefektivitātes līmeni, atkarībā no būves statusa, reālajām iespējām un ekonomiskās atdeves. Ja renovācijā ir iekļauta ēkas konstrukciju siltināšana, visbiežāk pārbūves darbi skar arī visu logu nomaiņu, sistēmu aizvietošanu pret jaunām, kurām ir augsta energoefektivitāte, kā arī esošās sadzīves tehnikas ( veļas masiņu, ledusskapju, trauku mazgājamo mašīnu) maiņu pret tehniku ar zemu enerģijas patēriņu. Ietaupām vismaz vidēji 30% no iepriekšējā enerģijas patēriņa. Pēdējo četru gadu laikā 58% projektu, kas saistīti ar kultūrvēsturiskajām ēkām un īpašumiem, ir uzlabota energoefektivitāte.
Lai nodrošinātu zemu enerģijas patēriņu renovējamajās ēkās, pastiprinātu uzmanību pievēršam ne tikai konstrukciju siltumizolācijai, bet arī hermētiskumam, proti, pareizi iestrādātiem logiem un hermētiskumam starp dažādu konstrukciju savienojumiem. Enerģiju palīdz ietaupīt ēkā izmantotās sistēmas, kas tiek aizvietotas jāaizvieto ar jaunām.
Ja plānojam sasniegt A energoefektivitātes līmeni, tad vērtējam arī enerģijas avotus un dzesēšanas sistēmas un ieguldāmo līdzekļu apjomu, lai sasniegtu MK noteikumos izvirzītos kritēriju gandrīz nulles emisiju ēkām. Vairāk nekā 30 gadus vecām ēkām ir jāparedz arī jauna ventilācijas sistēma ar rekuperatoru, tā nodrošinot pietiekamu svaiga gaisa daudzumu iekštelpās, bet nezaudējot enerģiju, kas patērēta sildot iekštelpu gaisu.Mēdz teikt, ka visvērtīgākā enerģija ir tā, kas netiek iztērēta. Energotaupīgu ēku radīšana ir pacietīgs ilgtermiņa darbs, kas prasa zināšanas gan par jaunākajām tehnoloģijām un materiāliem, gan par to pielietošanas iespējām. Taču esmu pārliecināts, ka mērķis – panākt zemu enerģijas patēriņu – ir ieguldīto pūļu vērts.
