Atjaunoto Raiņa un Aspazijas vasarnīcu Majoros, J.Pliekšāna ielā 5/7, apciemoja neiroķirurgs Egils Valeinis ar sievu Laumu, bērniem Līvu un Ēriku.
Egils Valeinis: “Manuprāt, katram izglītotam cilvēkam ir jāapmeklē muzeji. Arī ceļojumos iekļaujam tos savā dienaskārtībā – lai paplašinātu savu redzesloku, kā arī vairotu izpratni par savām saknēm. Tikko biju Lugāno. Dabā skatījos ainavā, kurā lūkojušies Rainis ar Aspaziju. Jūrmalā, Raiņa un Aspazijas muzejā, pēc skolas gadiem esmu pirmo reizi. Šeit ir īstums. Daudz kas ir tā kā, iespējams, toreiz, pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Jūtama vēsturiskā aura. Jo vairāk tiek saglabātas autentiskas lietas, jo lielāka vērtība muzejam. Un Jūrmalā Raiņa un Aspazijas muzejā to redzam."
Lauma Valeine: “Jau no bērnības kopā ar mammu diezgan daudz apmeklēju muzejus. Tas noteikti ir veidojis daļu no tā, kas es esmu šodien. Uz muzejiem ir jāiet, jo vēsture mijiedarbībā ar šodienu palīdz izprast pašiem sevi. Vismaz man tas tā ir. Šeit, Raiņa un Aspazijas muzejā, kur var sajust šo dzejnieku klātbūtni, ir iespēja izprast ietekmi uz savu pašapziņu. Atjaunotais muzejs iedvesmo. Šeit ar digitālo tehnoloģiju starpniecību mūsu bērniem ļauts labāk izprast pagātni un tiek raisīta interese par latviešu literatūru.”
Dailes teātra aktrise Ieva Florence un viņas draugs aktieris Oskars Vīksne, kuri kopā mācījušies un beiguši Kultūras akadēmijas Māras Ķimeles kursu, iepazina atjaunoto Raiņa un Aspazijas māju, Rīgā, Baznīcas ielā 30.
Ieva Florence: “Šāds muzejs sevī akumulē enerģiju, kas bijusi ap dzejniekiem. Režisore Māra Ķimele mācīja, ka tā nezūd un to var sajust. Tāpēc, veidojot izrādi pēc Eduarda Veidenbauma dzejas, mums bija jādodas uz viņa memoriālo muzeju “Kalāči”. Tur mums bija jāsēž, līdz sajutām Veidenbauma klātbūtni. Pēc tam kad spēlējām šo izrādi, tās vidū nodzisa gaisma. Izrāde apstājās. Māra teica: “Nu re, Veidenbaums ir klāt!” Tāpēc, cenšoties izprast dzejnieku darbus, svarīgi pabūt viņu vidē, kā šeit, Raiņa un Aspazijas muzejā. Dzejnieku radošais starojums nezūd un mēs, mākslinieki, tam ticam."
Oskars Vīksne: “Dažādiem latviešu dižgariem ir dažādas sarežģītības valoda un izteiksmes veids. Piemēram, Jaunsudrabiņam ir viegla valoda, Blaumanim jau sarežģītāka, bet Raiņa teksti ir “jāatkož”. Tu var vienkārši lasīt un saprast, bet, ja viņš vēl jāpasniedz tālāk, tad tas jau ir grūtāk. Tāpēc man ir svarīgi iedziļināties tajā, kādos apstākļos viņš ir rakstījis, kur tapis konkrētais darbs, kas autoram bijis redzams, sajūtams. Atnākot uz Raiņa un Aspazijas muzeju, tu vari saprast, kā viņi ir dzīvojuši. Māra (Ķimele), kad taisīja izrādi “Aspazija”, noteikti nāca uz šejieni. Mums, kad mācījāmies akadēmijā, pat pieprasīja, lai izpētām autoru dzīvi. Tas nepieciešams, lai labāk sagatavotos lomai, lasījumam. Bez tā nevar."
Bērnības takas atjaunotajā Raiņa muzejā “Tadenava”, Jēkabpils novada Dunavas pagastā, izstaigāja bērnu un plastikas ķirurgs Valdis Ģīlis.
Valdis Ģīlis: “Mēs bijām pieci brāļi un viena māsa. Mans tēvs ar māti bija skolotāji un paralēli pamatdarbam darbojās Skolotāju nama Ceļotāju klubā. Tā bija pati pirmā organizācija, kas sāka nodarboties ar ceļojumu organizēšanu. Mans tēvs bija tas, kas vasarās organizēja ceļojumus skolotājiem, tajā skaitā, pa Raiņa vietām Latgalē - Tadenavu, Randeni, Jasmuižu, Berķeneli. Paši pirmie braucieni bija īpaši – kravas automašīnas kravas nodalījumā tika salikti soli, saspraustas meijas un starp skolotājiem, iesēdināja arī kādu no mums - bērniem. Galamērķī mēs tikām izsēdināti pie Bebrenes, kur dzīvoja mūsu vecaistēvs, lai vasaras pavadītu laukos.”
“Mūsu vecātēva māja atgādina Raiņa bērnības māju. Šī un mūsu māja ir būvētas aptuveni vienā laikā. Kā dzimtas stiprināšanas vienība, šāds īpašums laukos ir ļoti noderīga lieta. Raiņa jubilejas gadā, ikgadējā ģimenes salidojuma laikā, organizējām izbraucienu ar riteņiem pa Raiņa vietām. Toreiz gan šis muzejs bija slēgts un izskatījās ļoti bēdīgi.”
Muzeju atjaunošanu īstenoja VAS “Valsts nekustamie īpašumi” sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta programmas ietvaros.
